Blog

Nebijis ledus biezums

Rīdzinieku attiecības ar Daugavu vienmēr bijušas sarežģītas. No vienas puses, tā nodrošināja kuģošanas un preču pārvadāšanas iespējas, ļāva kontrolēt caurbraucējus un aizsargāja Rīgu no uzbrucējiem. Mazsvarīgi nebija arī bagātie zivju lomi, ar kuriem nodarbojās īpaša zvejnieku amata brālība. Tomēr bija arī savas neērtības, no kurām briesmīgākais bija ik pavasara plūdu draudi. Paši postošākie Daugavas plūdi, spriežot pēc senrakstu ziņām, notikuši 1709. gadā. Togad ziema bijusi ļoti barga, aizsalusi visa Baltijas jūra un ledus biezums Daugavā sasniedzis 2,5 aršīnas (1,73 m). Aprīļa sākumā Daugavā sākusies ledus iešana, bet jūras līcis vēl bijis aizsalis. Ledus sablīvējies pie grīvas, upē strauji cēlies ūdens līmenis un tā izgājusi no krastiem. Ledus kalni ielauzuši pilsētas vārtus, un ūdens appludinājis ielas. No šiem plūdiem Doma baznīcā uz sienas līdz mūsu dienām saglabājusies iemūrēta neliela četrstūraina misiņa plāksne, kas rāda vietu, līdz kurai ūdens viļņojies baznīcas iekšienē. Ūdens līmenis 1709. gada 13. aprīlī bijis 4,68 m.

Otra problēma bija Daugavas šķērsošana. Rīgai attīstoties, tā arvien vairāk izpletās arī Daugavas otrā krastā – Pārdaugavā, tur pienāca svarīgs ceļš no Jelgavas, Kurzemes hercogistes galvaspilsētas. Līdz ar to lielu nozīmi ieguva pārcēlāju arods. Reizēm ceļotāji dienām ilgi gaidīja savu kārtu uz pārceltuvēm, izveidojot apmetnes – tā Pārdaugavā radies Nometņu ielas nosaukums. Par regulāras ūdens satiksmes priekšteci Rīgā var uzskatīt pārcēlāju laivas, kas kursēja starp abiem Daugavas krastiem. 19.gs. 2. pusē, lai uzlabotu satiksmi ar Pārdaugavu, plaši izmantoja nelielus upju kuģīšus. Savukārt ziemā, lai pārceltos pār aizsalušo Daugavu, varēja izmantot arī tā saucamās “butes” vieglas, vienkārši darinātas kamaniņas. Tajās bez darba palikušie Daugavas zvejnieki un enkurnieki par dažām kapeikām pārvadāja pasažierus uz Pārdaugavu pa speciāli ledū iezīmētu skrejceļu no Jaunielas gala Daugavmalā līdz kuģīšu piestātnei Āgenskalna līcī. Šis pārcelšanās veids bijis ļoti iecienīts. Kamaniņu pārcēlāji ziemā uz Daugavas strādāja vēl 20.gadsimta 30. gados un otrā pasaules kara laikā.